“Es vēlētos tikt tam pāri…” šādi vai līdzīgi saka cilvēki, vēršoties pēc palīdzības pie psihologa pēc tuva, bieži paša tuvākā cilvēka zaudējuma.
Vai tas ir iespējams? Vai vispār iespējams “tikt pāri”, ja esi zaudējis kaut ko tik nozīmīgu? Līdzīgs ir jautājums arī pēc šķiršanās. Vai var aizmirst un kā?
Daudzi cilvēki zina Elizabetes Kubleres – Rosas sēru stadijas:
noliegums,
dusmas,
“tirgošanās”,
depresija,
samierināšanās.
Tas, kas ir mazāk zināms – šīs stadijas tika apzinātas pētījumā ar uz nāvi slimiem pacientiem. Tas, ko es redzu savā praksē – cik sarežģīta ir tieši pēdējā stadija – samierināšanās; un ko vispār nozīmē samierināšanās, ja esi zaudējis vecākus, bērnu… Vai samierināšanās ir iespējama un ko tas cilvēkam nozīmē? Vai samierināties vispār ir iespējams, ja tā šķiet kā atvadīšanās?
Reizēm sāpēs cilvēkiem šķiet, ka pārdzīvojums nebeigsies nekad. Un savā ziņā tas arī nebeigsies. Mēs nekad neaizmirsīsim zaudēto cilvēku, un kaut kur mūsos vienmēr paliks skumjas un bieži dziļas, dziļas sāpes par šo zaudējumu. Tomēr mūsu emocijas ir kā vējš – tās atnāk un tās aiziet. Un, ja atnāk prieks vai pat laime – to tiešām drīkstam sev atļaut.
Comentários